Skatuve iekārtota askētiski: tikai krēsli mūziķiem un liels ekrāns Mārtiņa Grauda fotogrāfiju projekcijām. Foto — Gints Mālderis
Vīnes mākslu festivālā Alvja Hermaņa Kapusvētki ilga četru izrāžu garumā
Pēc Kapusvētku pūšamo instrumentu orķestra pēdējiem akordiem kļūst skaidrs, ka skatuve tiem nav izvēlēta nejauši. Theater AKzent, izrādes norises vieta, ir Vīnes darba ņēmēju arodbiedrības dibināts teātris. Alvja Hermaņa Kapusvētki ir izrāde par kalpiem, par Tās valstības kalpiem, kā saka kāds no izrādes varoņiem. Arī palicēju «kalpiem» - par kapu svētku dalībniekiem, bēru viesiem, to inscenētājiem un rīkotājiem. Izrāde par dzīvi, par laiku, kurš mums atvēlēts. «Kamēr mēs esam dzīvi, mums vairāk jāuztur saites,» nepavisam nevilšus saka aktiera Ģirta Krūmiņa varonis.
Kapusvētki man lika atcerēties 2009.gadā Hermaņa Münchner Kammerspiele iestudētos Īzaka B.Zingera Vēlos kaimiņus, arī vienu no viņa pēdējām JRT izrādēm Zilākalna Martu. Tajās daudz formālu līdzību ar jauno izrādi. Kapusvētki ir kā telepātiski traģikomisks seanss ar pūšamo instrumentu orķestra mūziku. Seanss, kurā gribas atgriezties atkal un atkal. Seanss, kurā nav nekā kopēja ar nekrofilismu. Alvis Hermanis un Jaunā Rīgas teātra aktieri izcili raksturo naivo un māņticīgo, apgaroto un pastulbo, strādīgo un godīgo latvieti. Un šie ir tikai daži no viņa (lasi, latvieša) aspektiem. Seanss par mums, latviešiem un Latvijā esošajiem. Alvis Hermanis, veidojot izrādi, nav koķetējis ar līdzproducentu Wiener Festwochen. Izrāde ir savējo saruna par savējiem. Patiesībā - izrāde ikvienam.
