Aktieris imitē britu karalienes Elizabetes II nolaišanos no helikoptera olimpiskajā stadionā.
Britu kinorežisors Denijs Boils olimpisko spēļu atklāšanu pārvērta par orģiastisku pasaules radīšanu
Iespaidīgi. Britu kinorežisors Denijs Boils nav poļu rakstnieks Česlavs Milošs, kuru, mēģinot aprakstīt dzimteni, pārņēma «skaudras skumjas par savu mēmumu». Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija, protams, arī nav grāmata. Boils pasauli radīja konkrēti un iespaidīgi. Piedāvāja mitoloģizētu skudru pūzni, lai saaustu anglosakšu un ķeltu romantizētu ceļu uz progresu un kapitālistiskās sabiedrības rašanos. Ar visām no tā izrietošajām sekām, galvenokārt lētu popkultūru, kur Misters Bīns aizēnoja seru Saimonu Retlu ar izcilo Londonas Simfonisko orķestri.
Zaļais kalns, idilliskā lauku pasaule, kuru Šekspīra Vētras pavadībā nomainīja industriālu skursteņu un dzelzsrūdas lietuvju kontūras. Lai tajās britu nībelungi izkaltu olimpiskos apļus. Sitamo instrumentu pavadībā mežonīgā ritmā, skatītāja acīm izlecot uz kātiņiem, lai mēģinātu aptvert neaptveramo, precīzi tika realizēta skudru pūžņa mizanscēna. Tas tiešām bija satriecoši. Un tā tiešām bija svaiga režijas novitāte, jo radīja apdullinošu visās plaknēs, vertikālēs un horizontālēs attīstītu ainu birumu, kas savas vizuālās neaptveramības dēļ atsauca zemapziņas atmiņā piedzīvoto, pašu pasaules radīšanas aktu. Ritms auga, ekstāze kāpinājās, un likās - teju jau transformēsies kādā universālā, kičveidīgā Absolūtā. Boils izspēlēja sporta arēnas kosmogonisko būtību un izveidoja trīsdaļīgu pasaules modeli, iedarbinot pazemi (freidiskie skursteņi, kas uzplēš zemes dzīles), zemi (pati darbība stadionā) un debesis (Džeimss Bonds un Karaliene ieradās no gaisa). Kur nu vēl trīsdimensiju britu dižozols, no kura saknēm izauga pasaules proletariāta skudras. Olimpisko spēļu atklāšana tika pārvērsta par orģiastisku kosmogonisko aktu. Īstas radīšanas sajūtu nostiprināja dzīvās olimpiskās uguns pagāniski rituālā aizdedzināšana pasākuma beigās.
