Kā jau pieņemts Šekspīra laikos, visus varoņus spēlē vīrieši, izņemot Inesi Kučinsku, kura atveido Ričardu III. Foto — Justīne Grinberga.
Liepājas teātrī uzvestais Šekspīrs ir izrāde ar nelaikā izmestiem jociņiem, neomulīgām līdzībām un izcilu aktrisi
Sākšu no beigām. Jau pēc pirmizrādes ballītē pažēlojos režisoram Elmāram Seņkovam, ka viņa paaudzes skats uz nākotni ir tik bezcerīgs. «Nē, nemaz,» teica Elmārs ar atbruņojošu smaidu. «Tikai cinisks. Tas taču ir visapkārt.»
Ja cinismu saprotam kā nelaikā pateiktu patiesību, tad tā Lielā Barda tekstu kompilējumā (dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce) Šekspīrs ir papilnam. Un šajā ziņā izrāde man atgādina citu Liepājas teātra iestudējumu — Jura Rijnieka uzvesto Psihisko uzbrukumu (1987) pašā Atmodas priekšvakarā. Tas bija Aleksandra Čaka strēlnieku epa sāpīgs un nežēlīgs skatījums: tur Nelabie mainīja lomas un maskas, liekot latviešu streļķiem izdarīt izvēles, kuras, visas kā viens, bija māns, vilšanās un ilūziju sagrāve. Dailes teātrī tikko bija iestudēti Mūžības skartie, kā pienākas — ar cieņu un patosu. Uz šā fona Psihiskais uzbrukums daudziem likās nepiedodami cinisks. Šodien tā būtu «meinstrīma» izrāde. Un, iespējams, ja mēs būtu uzmanīgāk ieklausījušies šajā strēlniekiem un latviešiem neglaimojošajā izrādē, lustrācija sen jau būtu notikusi. Tā, redz, ir ar to cinismu.
