Kad Šamila Hamatova spēlētais gleznotājs Čartkovs vecuma galā grib atbrīvoties no sātana varas, iznīcināt nelabā portretu, izrādās, ka Dievs neņem pretī viņa labo gribu, un vienīgais, ko viņš spēj,— pazudināt vēl kādu cilvēku. Foto – Kristaps Kalns.
Izrāde Gogolis. Portrets Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī nav par mums. Cerams
Un gorilkai, ko iedzer starp pirmo un otro karoti ugunīga boršča, ir jābūt tik ledainai, lai no glāzītes uz pirkstiem paliktu sarma. Tā saka Volodimira Goreslaveca spēlētais Skolotājs, salīdzinādams gleznotājam nepieciešamo krāsu savienošanas izjūtu ar boršča vārīšanu. Stāstot par recepti, aktieris kādā brīdī pāriet uz dzimto ukraiņu valodu, padarīdams gastronomiskos smalkumus vēl jutekliskākus — līdz mute pilna siekalām. Bet, arī tās rijot, alkatīgi jāklausās katrs vārds un jāmēģina to ielikt kopējā izpratnē.
Tā sākas viesrežisora Jurija Butusova izrāde Gogolis. Portrets. Un tieši tāpat tā turpinās. Jutekliskums — līdz īstiem sviedriem uz pieres, kad aktieri stumj, velk, spārda smagās skatuves iekārtojuma detaļas vai dāma bezgalīgi lēni atraisa korsetes auklas,
— saaudzis ar tekstu, kurā ir ļoti uzmanīgi jāieklausās, jo tas sniedz šķietami pavisam citu informāciju. Vārdi paradoksāli saspēlējas ar vizualitāti, ar mūziku, gaismām, kurām mainoties visparastākie priekšmeti var iegūt ellišķīgas aprises un jēgu.
