Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša radītā telpa ir tāds padomjlaiku kultūras nams — vieta ne īsti mākslai, ne dzīvei. Arī Elizabete (Inga Alsiņa) un Džons (Juris Žagars) Proktori tur nespēj sakārtot attiecības. Foto — Mārtiņš Vilkārsis.
Dailes teātra izrāde Salemas raganas — gluži vai svilinoša aktualitāte, kas ne vienmēr pārliecina
Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumiem allaž raksturīga kaisme, ar kādu režisore strādājusi. Var pieņemt vai nepieņemt režisores iedziļināšanos cilvēka psihes tumšākajos kaktos, izvēli par labu Rietumu teātra centros aprobētai un panākumus guvušai dramaturģijai, taču ir skaidrs, ka viņa ikreiz tajā tiešām atradusi sasaukšanos ar kaut ko sev ļoti personisku un svarīgu.
Tāpēc pārsteidzoša ir politiski aktīvā amerikāņu dramaturga Artura Millera uz reāliem 17. gadsimta beigu notikumiem balstītās lugas Salemas raganas (The Crucible, 1953) izvēle. Tā ir dramaturga atbilde uz tobrīd ASV notiekošajām «raganu medībām» pret kreisi noskaņotiem pilsoņiem, kuras iniciēja un vadīja senators Džozefs Makartijs, un arī Millers tika izsaukts uz senāta Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisiju.
