NULL
Vecais vīrs pilī - stilizētas hronikas no prezidenta dzīves
Pasākums prezidenta pagaidu novietnē Melngalvju namā notika kādā priekšpusdienā, lai neteiktu - rītā. Pēc dažiem muzikāliem priekšnesumiem, prezidenta uzrunas un aicinājuma kopā ar viņu uz zeltīti kruzuļotā fona nofotografēties viesi tika vedināti uz blakus zāli, kur mudīgi aptekšņi piedāvāja vīnu. Bija nedaudz pāri vienpadsmitiem, taču vai nu tas kāds kavēklis bez maksas iedzert. Ļaudis ātri vien sastājās kopīgu interešu vai pazīšanos noteiktās grupiņās. Prezidents, kā jau pieklājīgam namatēvam piedien, centās pieiet pie katras no tām un pārmīt kādu sakarīgu vārdu. Rokā viņam bija nevis glāze ar baltu vai sarkanu vīnu vai vienkārši ūdeni, bet mazāka izmēra apjoms ar tumšāku šķidrumu. «Es šodien turēšos pie brūnā,» viņš sacīja, nemanīts pieslīdējis pie grupiņas, kurā stāvēju arī es. «Esmu saķēris kādu vīrusu.» Tāda ir mana vienīgā satikšanās ar prezidentu Andri Bērziņu, un tieši to atminējos, lasīdams Jāņa Baloža, Jāņa Skuteļa sarakstīto un Ernesta Kļaviņa ilustrēto «hroniku» grāmatiņu Vecais vīrs pilī (te gan ar atvainošanos jāpiebilst, ka, saņēmis grāmatiņu, pārskatīšanās pēc izlasīju: «Pālī»).
