Apmātība ar Lauras Siliņas spēlēto Aiju, kas pārņem Klāva Kristapa Košina Jāni, ir traģiska, jo savu degradāciju viņš vēro bez ilūzijām. Foto — Mārcis Baltskars
Nacionālajā teātrī tapušo izrādi Atbalss Aija režisors Regnārs Vaivars iestudējis ar lielu līdzjūtību pret… skatītājiem
Jāņa Jaunsudrabiņa triloģija Aija man vienmēr likusies ļoti smagi lasāma grāmata. Agrā jaunībā romāns bija īsts raudamgabals, jo tā arī nesapratu, kas Jāni tik ļoti saistīja pie nevīžīgās Aijas, ja viņu mīlēja Ieva. Vēlāk pārlasīju negribīgi un tikai darba vajadzības spiesta, cenzdamās turēties pie rakstnieka skaistās valodas, ne sižeta peripetijām. Tajās pašās darba vajadzībās pamanīju arī to, ka triloģiju ekranizēt vai uzvest uz skatuves allaž centušies vīrieši, vairāk vai mazāk romantizējot titulvaroni.
Pat asredzīgais un visai ciniskais režisors Oļģerts Kroders, uzticējis Aijas lomu savai ideālajai aktrisei Indrai Briķei, nespēja par šo Lilitas — pašas pirmās, Ādamam nepakļāvīgās un tāpēc ar Ievu aizstātās sievietes — arhetipu nejūsmot. Regnārs Vaivars, man šķiet, šo tradīciju pārkāpj. Iespējams, bija pārkāpis jau Dailes teātrī uzvestajā Aijā pēc Jaunsudrabiņa. Un skaidri izvēlas fokusēties tieši uz Jāni nule Nacionālajā teātrī iestudētajā Atbalss Aija.
