Kamēr viena aktrise (šajā izrādē Agnese Budovska) lasa, divas citas — Ance Strazda un Anta Aizupe — uzlikušas parūkas un tikpat uzpazīstamās Neiburgas brilles, dodas par rakstnieces ikdienas maršrutiem. Foto — Agnese Zeltiņa
Teātra trupas Kvadrifrons jaunā izrāde Es esmu tas, kas paliek pāri ir reizē uzminējums un mīkla
Uzreiz jāatzīstas, ka novērtējuma bumbiņas ir četras kaut vai tāpēc, ka neatkarīgi no izrādes vakara kvalitātes tas ir Andras Neiburgas rakstīts teksts. Iestudējumam ir viens milzīgs pluss, tas piespiež atgriezties pie abiem Ilmāra Šlāpina sastādītajiem pelēkajiem sējumiem ar nolemtības pilno atziņu nosaukumā — Es esmu tas, kas paliek pāri — un pārlasīt vēlreiz Andras Neiburgas dienasgrāmatas. Citā noskaņojumā, citā politiskajā, ekonomiskajā, personiskajā situācijā. Ieraudzīt viņas sen rakstītajās un dažkārt pavisam skopajās rindiņās pasauli, kas tagad plosās manī.
Pirms doties skatītāju zālē, katrs var izvēlēties lietotājvārdu, uzrakstītu uz mazas līmlapiņas. Paņēmu amizanto sveika_garāža, pat neiedomājusies, ka tas ir aicinājums piedalīties. Iesaistīties vienā no 365 vai 366 dienām kādā no Andras Neiburgas dzīves gadiem, atsaukties uz tieši todien un tieši tajā mirklī no sevis norakstītu sastrēgumu. Un tas, manuprāt, ir izrādes idejas autoru un režisoru Klāva Meļļa un Rūdolfa Gediņa ļoti būtisks uzminējums. Neiburgas virtuālajā vidē rakstītās dienasgrāmatas ir tieši tāds aicinājums — otram, jebkuram, ikvienam, kurš tajā brīdī «iesēdies» kādā no virtuālajām tikšanās vietām: sadzirdi mani, kas ir ieslēgusies sevī un netiek ārā! Sadzirdi un atsaucies, dod zīmi, ka ārpus manas sāpju, baiļu, bažu telpas ir vēl kaut kas un tur spīd gaisma! Pieņemu, ka lapiņas ar pirmo uzrunāto lietotājvārdu mazā_16 varētu arī nemaz nebūt, lai mēs sadzirdētu un izjustu tieši to neatbildēšanu.
