Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 2
***
Es — cieši novilkta stīga?
Gļēvs, lietus pievildzis zars?
Gaita šķietami bezgalīga?
Un tā, kura pārtrūkt var
No viena pieskāriena?
No tā liktenīgā, tā viena?...
Aiziešana
Es eļļas lampā liesmai noplakt ļāvu,
Un ilgi pielūgtais tavs dievišķīgais vaigs,
Kas mirdzējis man bij kā debess zaigs,
Tai brīdī pārvilkās ar krēslu blāvu.
Un viens nu es uz augstā sliekšņa stāvu,
Mans templis tumst aiz manis tukšs un baigs
Un, būdams mēms, vairs neteiks jums, cik maigs
Un bijīgs reiz es kurpes nost šeit āvu.
Nakts zvaigznāji pār debess kalnu iet,
Tie saltāki, bet mirdzošāki šķiet,
Kad kājas tālam gājienam es aunu.
Pēc pielūgsmes un sāpēm nomazgāts
Par miesu ātrāk aiztrauc kaistošs prāts —
Rast jaunu debesi un zemi jaunu.
