Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 6
Ilmāra Šlāpina ceturto dzejas krājumu Cilvēks bez noteikta dzīvesveida var aplūkot kā konceptuālu krājumu, ko sajož identitātes jēdziens. Jau kopš nosaukuma, kas ir atsauce uz Roberta Mūzila romānu Cilvēks bez īpašībām, un romāna citāta uz grāmatas otrā vāka krājums mērķtiecīgi norāda uz liriskā «es» personiskajām īpatnībām, piederības apziņu un pazīmēm kādas noteiktas sociālas grupas ietvarā. Tas nav krājums par cilvēku kā tādu, par cilvēka universālo dabu — tā balss apzinās savu pastāvēšanu noteiktos apstākļos, starp noteiktam laikam un sociālajai grupai raksturīgiem objektiem, cilvēku, kurš rīkojas saskaņā ar ierastu uzvedības modeli. Droši vien uzstādījums — rakstīt par vispārcilvēcisko — ikvienam, kas to censtos piepildīt, nestu vilšanos un savu ierobežoto spēju apziņu, taču Šlāpins savā ziņā nonāk pie tā pa apkārtceļu. Krājuma gaitā identitāte tiek ne gluži noārdīta, bet tajā parādās sīki skrāpējumi, plaisas, kas liek domāt, ka identitāte ir tikai viens no cilvēku veidojošiem elementiem, ka aiz tā kaut kas ir, bet uz to iespējams norādīt tikai netieši.
