Ilustrācija — Patrīcija Māra Vilsone.
I
No vecas metāla kārbas izbērtās kumelīšu mīkstās galvas zem karstā ūdens uzbriest un izplata pa šauro virtuvi zāļainu smaku, kas tik līdzīga svilstošu matu smirdoņai. Pāris ledus klucīšu pa virsu. Kamēr uzlējums dziest, viņš dzīvojamajā istabā ieslēdz TV. Pēc pāris klikšķiem izdodas atrast piemērotu ziņu kanālu: gana pievilcīga diktore kaut ko buldurē gana nesaprotamā mēlē. Atpakaļ virtuvē. Pagatavotais virums garšo tikpat svešādi, kā smaržo. Turklāt pat tik remdens pieskāriens savainotajām smaganām ir kā šņirksts ar smilšpapīru. Uz viņa krūzes sāniem uzmālētais rozā ponijs uzmundrinoši smaida. Šo servīzi uz viņu kāzām dāvinājusi Irēnas māsa. Bet astoņus gadus vēlāk, kad uzkrātie kopīpašumi tika dalīti, šis dīvainā kārtā praktiski nelietotais, ar koši ņirdzošiem pārnadžiem dekorētais trauku komplekts trīsdesmit sešām personām palika Klāva rokās. Veiksmīgs ķēriens! Irēna savukārt paturēja, nu...
