Dzejnieks, atdzejotājs Juris Kronbergs (9.08.1946.—6.07.2020.) Latvijā 80. gadu otrajā pusē. Foto no Māras Rozītes personīgā arhīva.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 5
Laikam jau teksti ir svarīgākais, jo kurš tagad personīgi pazīst pirms gadsimtiem mirušos dzejniekus. Taču personīgi pazīt autoru ir nenovērtējama privilēģija, it īpaši tad, ja patīk viņa darbi. Jura Kronberga gadījumā man ir tuva gan viņa dzeja, gan cilvēciskās iezīmes, tomēr pieļaujot, ka neviens nav tīrs zelts. Mazāk vērtīgo man negadījās redzēt, un esmu pārliecināts, ka «zelta» bija daudz.
Nudien nezinu, kā līdz Limbažiem pagājušā gadsimta jau 70. gadu vidū bija nokļuvuši Zviedrijas latviešu Prusaku ansambļa ieraksti, taču labi atceros, kā mēdzām uzraut Marka Opeskina dziedāto burvīgo Blūzīti par blūzīti, dziesmu, kuras tekstu Juris Kronbergs bija uzrakstījis Stokholmas metro. Juris lieliski orientējās rokmūzikā, pats sēdēja pie bungām ansamblī Dunduri, bija vārdu autors un tekstu izpildītājs rečitatīvā jau minētā Prusaku ansambļa platē Dvēsele uz grīdas (1975).
