Foto — Mauro Fossati/Pexels
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 3
«Lai-viņa-arī-nāk, lai-viņa-arī-nāk,» galvā dun kā baznīcas zvani, un man šķiet, ka pamostos tieši no šīs skaņas. Vakar šie vārdi izskanēja no salīkuša, veca vīra mutes, kurš sejā nedaudz līdzinās grieķim, tomēr ir parasts Latgales zēns, visdrīzāk baznīcā sācis kalpot kā ministrants1. Mans tētis līdz desmit gadu vecumam arī kalpoja — Alberta baznīcā. Uz ceļiem tupēdams un izlūgdamies Dieva žēlastību (nav gan zināms, par kādiem grēkiem) savas mātes — manas omes — uzdevumā, viņš uz aukstā klona apsaldēja ceļgalus. Iespējams, tieši tāpēc man pašai ar dievu nav nekādu darīšanu, es nezinu, kas katoļu baznīcas hierarhijā nāk pēc ministranta, un patiesībā man ir vienalga. Satversmē baznīca ir šķirta no valsts, un es ar to esmu mierā. Taču mans priekšnieks, Ministru prezidents, visādi citādi lielisks valstsvīrs, visdrīzāk Satversmē paustajam piekrīt, tomēr nav gatavs atteikt vizīti pie kardināla. Un laikam vēl nav dzimis tāds prezidents, kurš 15. augustā nebrauktu uz Aglonu. Te nu bija sekularitāte.
