Ilustrācija — Līva Ozola.
Viņa atgāž galvu un neskanīgi ieķiķinās, smiekli nāk no rīklesgala. Nav nekāda skaistule — izskatās kā puišelis, īsiem, peroksīda apgrauztiem matiem, kas jau rāda melnas saknes. Cik viņai varētu būt gadu? Divdesmit astoņi, trīsdesmit? Tad viņa kļūst nopietna, pieregulē infūzijas sistēmas dozatoru, mīļi uzsmaida.
— Es sūdzēšos... — atkārto vecītis gultā. — Es sūdzēšos augstākām instancēm! Es panākšu, ka rīt jūs te vairs nestrādāsit! Vai jūs vispār zināt, ar ko runājat? Es esmu habilitētais doktors, valsts komiteju priekšsēdētājs un loceklis! Starptautisko arī! Es sūdzēšos un pirmām kārtām galvenajam ārstam! — viņš valdonīgi paziņo. — Es personīgi pazīstu bijušo veselības ministru!
Meitene pieliecas tuvu, tuvu. Dažus mirkļus skatās, pēta grumbaino sirmā, vecā vīra seju kā cerēdama tajā kaut ko atrast, taču redz tikai saniknotas, dziļi iedubušas acis ar sarkaniem asinsvadiem. Viņa mierīgi iztur veča skatienu, tuvumā viņš pat var saost aromātu, kas plūst tai no mutes: cigarete, piparmētru košļājamā gumija. Tad viņa atliecas un, mierīgi smaidot, saka:
