Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
Dievmāte
Pirms nāves tu nemanāmi pieglaudies pie sava Dieva.
Rētaina upe glabāja tavas dzīvās sejas masku.
Debess noliecās pie tava auguma,
un eņģeli jūsmoja par tavām krūtīm.
No tava nekad nedzemdējušā auguma
šodien tavs Dievs ir sāts.
Tu nemanāmi pieglaudies pie sava bērna:
mēs katrs esam sava Dieva māte.
Upe, tēvs, upe
Mana upe tuvojas nāves jūrai.
Manas rētas, izmētātas gar krastiem,
saauga zaļos krūmājos un neauglīgos skuju kokos.
Manā dzīvē palicis tikai viens laukums, tikai viena pilsēta,
ko neesmu nopeldējis un ierakstījis savā ūdensvirsmā.
Es plūstu tuvāk jūrai.
Es nesu līdzi iemīlējušos laivu čukstus,
piedzērušu, bārdainu plostnieku dziesmu,
gana, kas pieguļā atnācis padzirdīt zirgu, žāvas
un savēlušos matus.
