Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
X X X
Ja vien mēs tiktu dziļumiem tiem klāt,
ko saule neapspīd, kam nepieskaroties
slīd garām gadu tūkstoši un simti,
kur pilsētas bez nosaukumiem
kā vīna krūkas nodauzītām osām,
ar akmens plāksnēs cirstiem Dieva vārdiem
un atvērtiem līdz galam elles vārtiem,
kur atmiņas par nākotni un lielas domas,
kur tādi likteņi un tādas lomas…
Ja vien mēs tiktu dziļumiem tiem klāt,
Vai mums ko gribētos vēl turpināt?
X X X
Tie, kam asinīs rokas,
nespēj no kara zirga nokāpt —
kājas ieaugušas kāpšļos,
augums — seglos.
Zirgs jau sen noguris,
mugura noberzta,
paslēpenes — putās.
Visi zirgi reiz pagurst,
sirmie, dārkie un dūkanbērie,
un visi gaida vienu —
sava jātnieka bēres.
X X X
Zaru mežģīnes baltās,
stumbru grafika melnā
un šīs ziemas tīrākais sniegs
mirdz atkal uz Dieva delnas.
