
Moskovitu kareivji. Kokgriezums. 1556. gads. Annas Ronanas attēlu bibliotēka / AFPForum/LETA
Publicēts žurnālā Domuzīme, 2020, nr. 1.
Rietumu centieni ignorēt realitāti un iztēlē Maskaviju eiropeizēt vienmēr beigušies ar fiasko
Krievzemi aptvert nespēj prāts,
Te neder ierasts mērs un svari
Fjodors Tjutčevs (1866)
Neviena paaudze nekad nav mācījusies no iepriekšējo paaudžu kļūdām. Arī Eiropa un Krievija savstarpējā saskarsmē kopš kontaktu sākuma 16. gadsimtā pārmanto vienus un tos pašus «grābekļus», vienmēr no jauna cerot — ja grābeklis nokrāsots citā krāsā, tad rezultāts būs cits.
Maskavas caristei jeb Maskavijai un tās mūsdienu mantiniecei Krievijai vienmēr bijusi raksturīga neprognozējamība, tā pratusi sanaidoties ar jebkuru kaimiņu un iztikusi bez ilgtermiņa sabiedrotajiem. Tas mulsināja pasauli agrāk un mulsina arī pašlaik: Krievija, kaut savdabīga, tomēr it kā ir eiropeiska valsts, bet piepeši rūpīgi būvētais starpvalstu attiecību kāršu namiņš sabrūk, un no Maskavas puses nāk tāds demaršs, kāds Rietumiem pat sapņos nav rādījies. Eiropiešu izbrīns ir neviltots kā mazam bērnam, pirmo reizi ieraugot ziepju burbuļus, jo ignorējuši tos aspektus Maskavas politikā, kas nav sakrituši ar viņu priekšstatiem par to, kā ir jābūt, un tā tas gājis pēdējos 500 gadus.