Ilustrācija — Eila Kalve.
Stāsts
Tagadne
Uztrūkstos no durvju čīksta un gandrīz izveļos no vecā dīvāna. Šķūnis ir krēslains, bet gaismas gana, lai apjaustu, ka esmu viena. Piepeši atkal sadzirdu skaņu. Mani iztrūcinājusi dzeņa kalšanas tirāde. Ātrā, nepārtrauktā skaņa miegā šķitusi kā durvju vēršanās. Atslīgstu dīvānā, klausoties sirdsklauvēs. Arī manās krūtīs kaļ mazs, noguris dzenis. Klusi iezvanās modinātājs. Veltu brīdi sociālo tīklu jaunumiem, lai apjaustu, kādas būs šīs dienas gaitas, un tad ir jāceļas.
Gaiss ir spirdzinošs. Ausmas pusē pamale krāsojas maigos pasteļtoņos. Dzeltenbālajās debesīs mijas rozā un zilas svēdras. Ieeju mājā pa dārza puses durvīm.
Berot krūzē cukuru, doze izšļūk, un saldie graudiņi izbirst pa galdu. Dzirdot lamas, logu stikli iedžinkstas un ciešāk ieķeras rāmjos. Ja tā izšķīstu, būtu jāvelta ilgs laiks, lai dzēstu manas vizītes pēdas. Mīklu, kur gan pagaisis cukurtrauks, neviens nespētu atminēt. Domās dzirdu, kā jūs ienākat virtuvē un cukurs čirkst zem soļiem. Saslauku svešo saldmi un saberu dozē. Paņēmusi tējas krūzi, dodos uz istabu.
