Ilustrācija — Toms Tauriņš.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 5
Viss ir galīgi stulbi. Sapiņķerējos VHS lentē, precīzāk, Herca Franka Vecāks par desmit minūtēm un nokavēju autobusu. Lente kā efeja bija stingri apvijusies ap manu augumu un cieši žņaudza kāju ikrus, tā ka nācās pielietot spēku, lai atbrīvotos no tās pinekļiem. Sviedriem klāts, metos ārā no dzīvokļa, bet kāda lentes driska tomēr bija pielipusi pie apavu zoles un vilkās līdzi. Mans izmisīgais sauciens «pagaidiet!» nelīdzēja, autobuss atgāja no pieturas, kad biju rokas stiepiena attālumā no tās.
Sapņi mēdz būt diezgan traumatiski. Vienreiz tā mantu kaudze būs jāizrevidē. Kad cilvēkam acu priekšā pārāk ilgi atrodas nevajadzīgi krāmi, tie sāk ietekmēt pat naktsmieru.
Un tas vēl nebija viss. Kad lentes trešais metrs jau vijās ap manu muti, acu priekšā uznira tieši tā epizode, kurā mazā puikas rādītājpirksts nervozi urķējas kreisajā nāsī un pēc tam uz sekundi izšaujas mēle, lai nolaizītu to, kā tur nemaz nav, un tomēr es to sagaršoju — sāļu, sakaltušu, mazītiņu pikucīti! Spļāvu to momentā ārā, bet mēle atdūrās pret lenti, un sakaltušais receklis viļājās pa muti, līdz biju spiests to norīt. Ausīs dārdēja uzmācīgais filmas skaņu celiņš, lente tinās arvien ciešāk ap manu galvu, šķita, tās desmit minūtes nekad nebeigsies.
