Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
***
pārsēžos
pie loga ar skatu pa logu
acis aizskrien aiz ilgu
zilganā pakalna un pavadā
paņem mani līdzi
pludmalē kur smilšu graudi
skaita paisumus un bēgumus
un domā par mājām raugoties
pilnmēness sejā
mana roka ir kliedzoša kaija
vēja auku pluinīta
mati kā jūraszāles
viļņu ritmā skaloti
esmu rīta dziesma ar
saulrieta seju
kā nakts
kas vienmēr ilgojas pēc mājām
Pēckara bērni būs
Nākamajā dzīvē
mana mamma būs gaišāka
vienmēr gaiša
viņa nebūs pēckara bērns
es nebūšu pēckara bērna bērns
es gribētu viņu izvēlēties
pirms
baidos, ka mani nosūtīs
atkal
pie pēckara mammas
pazīstu ēnu bez gaismas
krāsaini klucīši
krās
matās
Augusts
Saulriets piekusis gaidīt rītausmu
mierina krēslu ar miglas vāliem
klusums
tumšs un lipīgs kā
viršu medus
zemes smagums izelpo sauli
nakts
pavisam drīz
