Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis; 27.10.1901.—8.02.1950.) ir pirmais latviešu urbānists dzejā. Sarakstījis vēsturiski nozīmīgo, latviešu strēlniekiem veltīto epu Mūžības skartie (1937—1939, Tēvzemes balva un Annas Brigaderes prēmija). Izdevis arī vairākus īsprozas krājumus.
1
Sava puspagraba durvīs iznāca cepuru taisītājs Virsis. Uz sasvīdušās pieres un brūnā pakauša vidus rindām sēdēja pietvīkušas sviedru lāses. Pusdienas saulē tās lāsmoja dzeltenas kā alus, un vējš acumirklī aprāva viņas plānu putekļu plēvīti, lai tās nebūtu kailas un nesaaukstētos.
Virsis lēni kāpa savus trīs cementa kāpienus līdz sētas virsai. Zem pelēkās lieliem mitruma traipiem skoteles viņš kaut ko nesa.
Bet ko?
Sētas apaļie oļi tīri vai sastinga nepārvaramā ziņkārē. Sīkās smiltis, kas gulēja viņu starpās, saspiedās cieši kopā, un pat visstraujākā vēja pūsma nespēja tās dabūt vairs laukā un aizpūst pāri darvotiem malkas šķūnīšu jumtiem otrā sētā. Viņām noteikti vajadzēja redzēt, kas te notiks.
