Dainis Leinerts (1985) kopš 2008. gada raksta par jaunāko latviešu prozu, literatūras procesa parādībām un tulkojumiem. Šogad prozā debitējis pats.
No kāda laimīgā dienas grāmatas
30. novembrī
Viņš nāca kaukdams un spļaudams, lika vienu kāju, dārdēja, lika otru, dārdēja, vienu, otru, dārdēja, dārdēja.
31. novembrī
Nelabais mani saplosīja gabalos. Svarīgāka notikuma manā dzīvē nav bijis.
Ar to gan nevajadzētu saprast, ka savu likteni es uzdrīkstos saukt par unikālu, nē, tas būtu pārsteidzīgi. Tomēr varu likt galvu ķīlā — tas ir, varētu likt galvu ķīlā, ja to izdarīt tagad būtu tik viegli, kā izklausās —, ka ne jau kuru katru piemeklē tik īpatnējs un negaidīts gadījums. «Gadījums» gan ir slikts vārds, tur ir kaut kas no nejaušības, no nenozīmības, bet es negribu kavēties pie paša pareizākā vārda izvēles, jo nianses nav tik svarīgas, ja jau lielos vilcienos ir skaidrs, kas ir galvenais: Nelabais mani saplosīja gabalos.
