Ilustrācija — Aleksandra Runde.
Stāsts
Atskatos un redzu, ka viņš man seko. Pavīd aiz baznīcdārza kokiem, nāk lejā bruģētajā laukumā — pelēcīgs un aptuvens kā no bara noklīdis lībiešu saltkurpis, tikai nedzied. Toties kultūras namā tālās saltkurpju balsīs vaid koris, un kaut kur caur logu klusi kā no aizvakardienas vai aizpagājšgada skan klavieru bungāšana, es pazīstu — Bēthovena Murkšķis. Ar dārdošu troksni no gigantiska spaiņa strūklakā izgāžas ūdens, it kā tam atkal un atkal būtu jāaizskalo atmiņas par Ļeņina krūšutēlu, kas te, laukuma stūrī, stāvēja uz postamenta kā uz ķieģeļu krāsns. Es paslēpjos aiz atmiņām par pieminekli, mazliet nogaidu, kamēr viņš paiet garām, un tad sekoju viņam. Vīrietim pelēkā plašķī.
Man ir kaklauts un bizes, es esmu skaistā vienības padomes priekšsēdētāja, neciešu bēbi, kas nesen uzradies mums mājās un jāvadā apkārt ratiņos, baidos no saviem jaunajiem, skaistajiem un briesmīgi stingrajiem vecākiem, mācos mūzikas skolā, kas atrodas kultūras nama otrajā stāvā, un sarakstos ar sociālistiskajām valstīm, ar Sēkešfehērvāru, piemēram. Tas nav uzvārds, tā ir pilsēta Ungārijā. Irēne ir mana skaistā klasesbiedrene. Viņas tētis ir arhitekts un manam tētim nesen palīdzējis tikt pie skaistākā apbūves gabala jaunajā ielā, kas pagaidām ir tikai pliks māla kalns, — tur, kur gabals sanāk garāks, kur strauts met izdevīgu līkumu un aug liels ozols. Viņš arī māju uzprojektēs, bet es vienalga tur nedzīvošu, mani sūtīs uz mūzikas vidusskolu, un es dzīvošu brīvībā. Tas ir, kopmītnē. Mēs ar Irēni esam divas skaistas meitenes, kas garajā starpbrīdī izslīd no septiņgadīgās skolas septītās klases un jož prom uz mežu, uz Ķestermežu, kur upes augstajā krastā jau saceltas teltis rītdienas pionieru salidojumam. Daudz brīnišķīgu brezenta telšu, kurās šodien valda tukšums un noslēpums.
