Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 1
Agnese no rītiem cēlās pirmā. Vēl pirms saullēkta viņa virtuvē vārīja kafiju un smērēja brokastu sviestmaizes vīram. Ne pilnīgi saposusies, tomēr piedienīga. Artūram nebija jāredz viņas izspūrušie mati un tumšie loki zem acīm. Viņš cēlās nedaudz vēlāk, lēni ģērbās, noskuvās, sēdās pie uzklāta brokastu galda.
Ienākot vīram, Agneses stirnas sirds sāka pukstēt straujāk. Tā bija pārāk strauja, pārāk trausla. Brokastu laikā Artūram patika nesteidzīgi ēst sviestmaizes un lūkoties, kā aiz loga iesākas jauna diena. Agnese tikmēr stāvēja pussoli aiz viņa, gatava ieliet kafiju vai pasniegt cukuru. Vīra klātbūtnē viņa aizvien vēl jutās neveikla. Agneses sirds bez mitas pukstēja līdz pat brīdim, kad Artūrs pie durvīm pieliecās viņu noskūpstīt. Tajā brīdī sirds katru rītu uz mirkli sastinga un pārstāja sist. Agnese baidījās no pārāk gariem skūpstiem, jo tad, iespējams, sirds vairs nekad neatsāktu pukstēt. Taču rīta skūpsts ilga vien pāris sekundes.
