Ilustrācija — Laura Lukeviča.
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 6
Pastnieka darbs ir nepatīkams, pat bīstams — tā teica visi, kam ir viedoklis, un viedoklis ir visiem. Maz maksā, uzbruks un kodīs suņi, visu dienu uz kājām, sāksies problēmas ar vēnām, būs jāiet pie smirdīgiem dīvaiņiem, uzbruks laupītāji, nozags vecīšiem paredzētās pensijas un tevi pašu nositīs. Tikai mātesbrālis bija optimistiski noskaņots un priecājās, ka ziemā, paslīdot un laužot kādu kaulu, to varēs klasificēt kā darba traumu un piedzīt no priekšniekiem kompensāciju.
Tas, ka darbs ir fiziski grūts, tapa skaidrs pavisam drīz. Tieši pirmajā darba nedēļā ienāca firmas X katalogi, katrs kilogramu smags, un sākās lielā staipīšana. Ceļabiedros būtu noderējis kamielis vai vismaz ēzelis. Pasta nodaļas kolektīva vecie buki smīnēja ūsās, bizēs, nagos — kur nu kurais — un gluži vai lika likmes uz to, cik ilgi jaunais skuķis izturēs. Pēc pirmā mēneša būs prom vai davilks līdz trim? Par laimi, pirmie mēneši darbā ietrāpījās vasarā, kas togad bija neticami silta un saulaina, rīti sākās ar tīru, neatšķaidītu prieku, pēc tam — zināmu gandarījumu sagādājoša pastaiga pa pilsētu, lai arī ar smagu mugursomu (pasta rati jeb ratiņsoma bija piemērota gariem večiem, nevis jaunietei ap metrs sešdesmit divi). Tad sākās rudens — rīti aizvien tumšāki, lietus, vējš, slapjdraņķis. Bet Lauma jau bija piešāvusies un noķērusi sajūtu, ka var un prot. Un, jā, gribējās smīnošajiem vecajiem bukiem pierādīt, ka viņa nav taisīta no cukura, arī sniegpārsliņa viņa nav.
