Ilustrācija — Guna Poga.
*
«Ak jūs rakstāt grāmatas? Un daudzas jau esat uzrakstījusi?»
«Ir šis tas. Rakstu latviski.»
«Un tikai?»
«Domāju latviski, tāpēc.»
«Ak jūs esat no Latvijas? Kur, kur tā atrodas? Ak pie Baltijas jūras, nujā, nujā, pie Krievijas… Un cik Latvijā iedzīvotāju? Jūs rakstāt valodā, kurā runā divi miljoni iedzīvotāju? Jums vispār ir izdevīgi rakstīt latviski? Tirāža noteikti neiedvesmo...»
Sākumā, pirms desmit gadiem, kad tikko sāku dzīvot Turcijā, atbildēju entuziastiski: nē, mēs, latvieši, neesam krievi; mēs esam lasoša tauta, mums ir sava literatūra, grāmatas izdodam, spēj tik lasīt. Taču, gadiem ejot, sadzirdot pat vislabvēlīgāk uzdoto jautājumu «no kurienes esi, kur dzīvo, cik gadu pašai, cik ilgi jau dzīvo Turcijā, vai esi precējusies, cik bērnu, cik vīrs pelna, vai dzīvojat īrētā vai pašu mājā, vai garšo turku ēdieni», atbildu, ka esmu no Belģika vai no Finlandia un ka gan jau vīrs kaut kur strādā, ja reiz dāvina zeltu, bet ko gan es zinu no vīriešu lietām, un tad saruna aiziet tā mierīgāk.
