Ilustrācija — Anna Heinrihsone.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
Kreisās slidas šņores sasējušās tik ciešā mezglā, ka ar nosalušajiem pirkstiem nekādi neizdodas tās atpiņķerēt. Noele nepacietīgi rausta aukliņas, ik pa brīdim palūkodamās apkārt. Slidotavā nevienas dzīvas dvēseles. Kur visi pēkšņi pazuduši?
Vēl brīdi viņa nesekmīgi cenšas atsiet mezglu, tad izdzird savādu šķindoņu. Paskatās uz augšu. No melnajām debesīm krīt sniegs. Miljoniem sausu, mirdzošu, kā no folija izgrieztu sniegpārslu trīsuļo gaisā, radot sīksīkiem zvārgulīšiem līdzīgu skaņu. Sudrabaini vizošie ledus putekļi lēnām piepilda visu Noeles pasauli.
Viņa aizmirst par nepaklausīgo slidu, tikai nekustīgi stāv un lūkojas brīnumā. Piepešs vējš Noeles sejā sviež sniegpārslu vērpetes, kas asas kā žiletes. Ledainās grīstes džinkstoņa atgādina plīstošu stiklu. Aizsitas elpa, un viņa gluži vai iekliegdamās izraujas no stindzinošā sapņa.
