
Ilustrācija — Morgans Krongorns
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 4
I
Bieži savas dzīves divos gados puika ir klausījies smieklus un klaigas, kas nāk no līdzās esošās istabas, — nez, kā viņš rīkotos, ja zinātu, ko vecāki dara, kamēr viņš guļ: skatās televīziju.
Puika nekad nav redzējis televīziju un nav redzējis nevienu, kas to skatās, tāpēc televizors viņam liekas noslēpuma plīvurā tīts: ekrāns atgādina spoguli, kas sūta patumšu, nepilnīgu atspulgu un uz kura nevar zīmēt pat ar pirkstu elpas dvašā, lai gan putekļu daļiņas šādu spēlīti dažkārt atļauj.
Puiku tomēr nepārsteigtu atklāsme, ka šis ekrāns prot attēlot bildes kustībā, jo vienu otru reizi viņam ir bijusi iespēja mijiedarboties ar cilvēku attēliem, kas parasti atradušies viņa otrajā pasaulē. Puika pazīst divas pasaules — mātes pasauli, kas ir galvenā, un tēva, kas ir viņa otrā, pakārtotā pasaule un kurā nedzīvo pats tēvs, bet viņa vecāki; tieši tēva vecāki ir cilvēki, kurus viņš bieži redzējis materializējušos ekrāna plaknē.