Ilustrācija — Sanita Adoviča.
Sveta nēsāja brilles. Viņa nepavisam nebija nekāda teicamniece, labiniece, vienkārši redzēja diezgan slikti. Sveta bija mūsaina, tvirta un apaļa — balts kabacēns. Nesen apritējuši septiņpadsmit, bet druknuma dēļ varēja noturēt par gadus divdesmit piecus vecu. Pēc izskata bērns kas bērns. Bize, pelēks vilnas sarafāns, kas attāli atgādina skolnieces formas tērpu. Biezas, pelēkas zeķbikses, biezu, pelēku plēvi pārvilkušās acis, kas varētu būt zilas. Klasesbiedri par Svetu ņirgājās, tomēr ne pārāk traki. Vienkārši pāris reižu mācību dienas laikā pateica kādu riebeklību, paretam svieda pa muguru ar sniega piku vai vienkārši iedunkāja tajā ar dūri. Svetas mugura bija plata, stingra, vilnas sarafāna pelēkajā korsetē iežņaugta. Sitējiem šķita, ka viņai nesāp. Draugu Svetai nebija, bet tas viņu neuztrauca. Viņa šo to skatījās, šo to lasīja internetā. Nekas viņu īpaši neinteresēja. Dzīve uzņēma apgriezienus kaut kā ļoti gausi.
