Ilustrācija — Anna Zvaigzne.
Stāsts
Ventspils sporta klubā bija jānēsā zilas slimnīcas čības. Garderobes tante tās cilvēkiem deva bez maksas; dažs čības iepakoja sev līdzi, lai ik reizi nevajadzētu lūgt jaunas, un tā darīju arī es, iemetu zilos červeļus mugursomā, vienā nodalījumā ar sejas krēmu. Putekļu ērcīšu sūdi, mikrodaļiņas, baktērijas, viss klusītiņām kopā.
Atlētikas zālē skanēja uz pilnu klapi uzgriezts agresīvs hiphops, taču tur nesatilpa pārāk daudz cilvēku, tā nu vēdera muskuļu vingrinājumi tika veikti koridorā uz grīdas, uz melni grubuļaina linoleja, ziliem paklājiem. Vajadzēja ļoti piesargāties, lai neiekāptu kādam sejā un lai kāds neiekāptu sejā tev. Noskaņojums bija nopietns, tikai divi džeki ar sirds formā uztrenētu rumpi nemitīgi ķiķināja, acīmredzot arī par mani, jo bija redzams, ka neesmu vietējā. Vēl man patika augumā maza, plecīga sieviete tumšrozā reitūzenēs, viņas garie kāju pirksti bija līdzīgi roku pirkstiem, kā noskaidrojās ģērbtuvē. Noskūtu vai īpaši apcirptu pežu te neredzēja tik daudz kā Tallinā, bet pilsēta jau arī ir vairāk nekā desmit reižu mazāka.
