Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 1
Fragments no topošā romāna
Tā ja. Tā ja, Aldīt. Dzīve un dzīvesbiedri nebeidz sagādāt pārsteigumus un vilšanos, lai kā pašam šķistu, ka esi visam sagatavojies, un tad, vismazāk gaidīta, piezogas bezgaumība; ka bezgaumība varētu pastāvēt arī attiecībās, tam viņš nebija sagatavojies nemaz, kā krievi saka — nevienā acī.
Tās lietas, ko tik ļoti gribas aizmirst, — cik neaizmirstamas tās kļūst jau nākamajā brīdī, uzreiz. Ak tu mī un žē, kad reiz būs miers no visa šī. Galva kā samazgu spainis. Visa šitā jezga, uztraukumi par ko? Dēļ kā? Ilūzijas uzturēšanai, šķituma likumiskošanai, un, kamēr turēja muti ciet, vai nebija viens pīpis, kādā agrā vecumā viņš bija sapratis — tas nav miers, kas mums ir atnācis un iestājies pēc Otrā pasaules kara, ir atnākusi un iestājusies vien nekarošana, varbūt zobeni ir pārkalti par arkliem, bet šautenes un lielgabali labi iztīrīti un nospodrināti, tā gan.
