Ilustrācija — Sandra Alksne.
Stāsts
Mana klase atradās otrajā stāvā, blakus mūķeņu atpūtas istabai. Rītos es viņu tualeti izmantoju vemšanai. Viena mūķene pastāvīgi apbirdināja poda sēdekli ar talka pūderi. Otra mēdza aizkorķēt izlietni un piepildīt ar ūdeni. Es nespēju mūķenes izprast. Viena bija veca, un otra — jauna. Jaunā ar mani reizēm aprunājās, vaicāja, ko es darīšot garajā nedēļas nogalē, vai Ziemassvētkos apciemošot radus un tā tālāk. Vecā, redzot mani nākam, skatījās garām un sažņaugtās dūrēs burzīja savu tērpu.
Mana klase bija iekārtota skolas vecajā bibliotēkā. Nekārtīga, veca bibliotēkas telpa, visa piemētāta ar grāmatām un žurnāliem, ar svelpjošu radiatoru un lieliem, aizsvīdušiem logiem, pa kuriem pavērās skats uz Sesto ielu. Es tāfeles priekšā sastūmu kopā divus skolēnu galdus, lai no tiem izveidotu savējo. Telpas tālajā galā es kartona kārbā turēju ar dūnām pildītu guļammaisu, pārsegtu ar vecām avīzēm. Starpbrīžos es izņēmu guļammaisu no kārbas, aizslēdzu durvis un līdz zvanam snaudu. Parasti vēl biju zvingulī no iepriekšējā vakarā izdzertā. Dažreiz pusdienlaikā iedzēru indiešu restorānā aiz stūra, vienkārši lai uzturētu spēkus, — rūgtu kviešu alu no zemas, resnas pudeles. Turpat blakus bija McSorley’s1, taču man nepatika visa tā nostalģija. Tas krogs krita man uz nerviem. Es reti gāju lejā uz skolas kafetēriju, bet, kad to darīju, direktors Kiškas kungs mēdza mani apstādināt, plati uzsmaidīt un teikt: «Lūk, kur viņa nāk, veģetāriete.» Nezinu, kāpēc viņš domāja, ka esmu veģetāriete. Kafetērijā es pirku iepriekš iepakotus siera gabaliņus, cāļa nagetus un taukainas bulciņas.
