Ilustrācija — Normunds Ozols.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 1
Medmāsas bija galīgi garām. Porņukos viņas ir ar pliku pakaļu un silikona pupiem, šeit — nu nekādas līdzības. Vispirms parādījās tantuks tā ap sešdesmit, vajagot ielaist serumu. Nu i labi. Spaidīja šur, durstīja tur, Mihalim roku sacaurumoja sietā. Jēgas nekādas. Mēs te runājam par cilvēku, kas pat nejauši vēnā netrāpa. Drusku sametās šās žēl, es saku, «moš pasaucam kādu nariku no Omonijas1, viņi to lietu māk, vēnu i pirkstā atradīs». Viņa tā šķībi uz mani paskatījās un notinās, mēma kā zivs. Bet to pilināmo parikti tā arī neuzstādīja. Pēc brīža atnāca vēl viena, jaunāka, īsa auguma krokodilene. Pumpas, brilles, dzelži uz zobiem, vienkārši traģiska, viss viņā ir aplam. Mēs ar džekiem saskatījāmies un teicām, ej tu nost, jābūt taču arī kādai smukai. Bet šī vismaz ar injekcijām tika galā. Un nemaz ne viegli, jo iepriekšējā Mihalim tā roku sabakstīja, ka tā satūka. Mēs šai paprasījām, kas ar ārstiem, vai tad šai slimnīcā atradīsies kaut viens, vai arī šo bordeli jau klapē ciet. Šī kaut ko nesaprotamu atmurmināja un prom bija.
