Sniegs bija slapjš. No visām pusēm, pat no muguras lidojot, sniegpārslas lipināja ciet spoguļus un pakaļējo stiklu. No rīta vajadzēja lēkt kupenā pa otrā stāva logu, jo dzīvokļa atslēgas palika mašīnā un Alekss nevarēja izmantot durvis. Viņam ne uzreiz izdevās attaisīt loga režģi. Tagad viņš kavēja, tomēr brauca visai rāmā garā, jo nebija vērts sākt braucienu no pozīcijas purns grāvī.
Kā allaž, robeža pienāca ātri. Vietējie iedzīvotāji nelabprāt atšķir reālo no nereālā, viņi pat nenojauš, ka pastāv kāda cita pasaule, raganu, vadātāju, urguču apdzīvota. Turpretim viņi paši kopā ar iļģiem un veļiem dzīvo savā īpašajā pasaulē, ko uzskata par patiesu un vienīgo īsto.
Sādžas nošvīkstēja — visas četras — viena pēc otras, sapņainas, gandrīz vienādas. Nolaistas būdas iebraucot; aptuveni pa vidu varens nams trim stāviem ar lauzto kārniņu jumtu; turpat līkumu met šoseja; upe un tilts sēru kārklos jeb vītolos. Cilpotais ceļš iztaisnojās par vienmuļu trasi, lai caur mežu un arumu pelēkām un baltām strīpām vestu braucēju tālāk. Viņš precīzi nezināja, kur ir lidosta, bet ticēja, ka, pilsētai tuvojoties, neatvairāma uzradīsies zīme ar melnu lidmašīnu uz balta fona un atliks tikai sekot lidlauka autokāru smeldzīgajam saucienam — Follow me!
