Ilustrācija — Sarmīte Māliņa.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Ričarda Elmana sarakstītās, nu jau par klasiku uzskatītās Džeimsa Džoisa biogrāfijas 271. lappusē vienā teikumā pieminēta Rīga: «Formula bija tik veiksmīga, ka krāsu izmantoja visā Eiropā, un kompānijai bija fabrikas Triestē un Burano (Venēcijā), Rīgā un Deptfordā (Londonā).»1 Tas mani kā rīdzinieku ieinteresēja.
Kas to vairs pateiks, bet iespējams, ka Elmans, 20. gadsimta 50. gados strādājot pie Džoisa biogrāfijas, kādā arhīvā vai bibliotēkā bija nejauši uzgājis Rīgas izdevuma Rigasche Industrie Zeitung 1914. gada 15. jūnija numuru, kur varēja lasīt informāciju ar virsrakstu Jaunu fabriku izveides plāni Rīgā. Tālāk citāts: «Dzirdēts, ka kāda šobrīd topoša akciju sabiedrība nolūkā uzcelt lielu fabriku no Palma kunga par 300 000 rubļiem iegādājusies zemes gabalu Pēterburgas šosejas apkaimē pie Šreienbušas (agrāk tur bija izpriecu vieta Monrepos). Līdzīgā kārtā Šreienbušā tuvākajā laikā tiks uzceltas vēl divas fabrikas. Firma Friedmann-Wien (armatūras) savu filiālfabriku pārceļ no Varšavas uz Rīgu, jo šeit ir izdevīgāki nosacījumi. Un vēl pazīstamā itāļu kuģu pretapauguma krāsu fabrika Gioconda Veneziani (galvenais uzņēmums atrodas Triestē) te ierīko savu filiālfabriku. Tādējādi uzdrīkstamies apgalvot, ka arī kā rūpniecības pilsētai Rīgai gaidāma visai pamatīga izaugsme.»
