Juris Kunnoss pie nojaucama šķūņa-rijas toreizējā Āronas ciema padomes teritorijā Madonas rajonā. 1986. gads. Fotogrāfs — nezināms. Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājums
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 1
Domājot par manu draugu — mūsu attiecību tuvības mērogs gan nav manā ziņā, draudzība ir abpusēja padarīšana — Juri Kunnosu (1948—1999), atļaujos kļūt neraksturīgi sentimentāls. Uz mana grāmatplaukta atrodas Ādama Kāpostiņa zaļgani vāpēta krūze. Šis šķietami panaivais keramiķis reiz bija traki populārs literātu vidū. Krūze, kuru man Juris uzdāvināja, izstaro dīvainu, mājīgu, nemietpilsonisku mieru. Tā, kā viņš pats atzina, bija viena no trim vērtīgākajām Jura lietām. Man ir piemirsies, kuras bija pārējās divas.
Kad Trešdaļgadsimta balvu dzejā piešķīra Jura Kunnosa grāmatai Slengs pilsētas ielās, bet ne manējai, es, jūs uzminējāt, mazliet saskumu, tomēr arī nopriecājos. Juris bija liels, patiesi ģeniāls (lai cik taupīgi mēs lietotu šo epitetu, šoreiz tas ir īsti vietā) dzejnieks un liels cilvēks. Tie nebūt nav komplimenti, bet vienkārša patiesība. Kunnosu nav iespējams pārlielīt. Vispār draugu būšanu vārda mākslā es neatzīstu, un tas dažam licis uzmest lūpu. Bet Kunnosa dzejoļus literārajos izdevumos, kuros strādāju, publicēju daudz un ar apbrīnu. Turpretī Kunnoss pret manis paša pantiņiem izturējās, domājams, rezervēti, lai gan viņš nekad slikti neizteicās ne par vienu kolēģi. Es viņa dzejoļus mīlu arī pēc pretmetu principa — viņš dabūja gatavu to, kas nav manā, stresaina liriķa, dabā.
