Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
Dzīve, protams, turpinās. Personiski prieki un traģēdijas un pavisam netālu — īsts karš, sirpja un āmura miera nesēju, tautu lielās brālības sludinātāju apskāviens, kas smacē ukraiņu tautu. Droši vien par to runāja pat pie Jāņu ugunskuriem.
Reālos kara draudos subjektīva pārliecība par dažām vērtībām it kā sāk šķobīties, precīzāk, objektīvā īstenība it kā liek pakļauties lielākas patiesības spiedienam, modina pašaizsargāšanās instinktus, ko veidojusi ne tikai evolūcija, bet arī dzīve noteiktā kopienā, vidē, sabiedrībā, tātad — audzināšana, tātad — propaganda.
Kara un miera apstākļi ir lielā mērā stabili tādā nozīmē, ka vairumam cilvēku zūd mūžīgās eksistenciālās šaubas par to, kas ir jādara. Karā — bēdz, šauj vai padodies; mierā — dzīvo. Savukārt starpzona, kurā atrodamies šobrīd un virs kuras krājas «mākoņu eskadras kontūrās neskaidrās» (Līvu dziesma), ir īpaša zona, kurā dvēsele jeb apziņas metafiziskā izpausme tiek raustīta te uz vienu, te otru pusi. Tā aicina gan izlēmīgi rīkoties, gan ticēt labajam.
