Torīt es drusku kavēju, un, kad biju izsteidzies cauri skolas vestibilam, pa ceļam no dežurantes paķēris savu 201. atslēdziņu, Timofejs mani jau gaidīja pie lielajām kāpnēm. Zvans bija noskanējis, visi bērni sagājuši pa klasēm, tikai viņš tur stāvēja, viens pats un apjucis, tramīgi skatīdamies apkārt, svīda un elsoja — slikti pārdzīvodams negaidītās atkāpes no ierastā ritma, kā jau tas raksturīgs bērniem ar autisko spektru jeb ģebilačkām, kā mēs viņus visus šeit, rajona speciālajā skolā, mīlīgi saucām.
«Dobroe utro, Timofej,» es viņam teicu, «atvaino, sanāca nokavēt.» Viņš tikai pamāja ar galvu un pastiepa man roku, no uztraukuma mitru un sasvīdušu, tāpat kā viņa piere un tuklie vaigi, un pie pieres pielipušie gaišie mati, kas bija apgriezti lauku muzikanta manierē ar čolku priekšā, augšā īsi, un aizmugurē atstāta astīte, un biezs flaneļa krekls garām rokām, jo zēnam nepatika pieskārieni ādai, bet kreklam pāri vēl nez ar kādu nolūku pārvilkta vilnas veste, lai arī skolā vienmēr bija pārkurināts, un par komunālajiem maksāja Rīgas dome — mēs bijām speciālā skola, kam pienācās speciālas atlaides.
