Ilustrācija — Marta Folkmane.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
Gruzijas skolu inspektore Irma, pilsētniece līdz kaula smadzenēm, līdz trīsdesmitgadnieces vecumam bija pārliecināta, ka dzīve mazpilsētā var būt vienīgi garlaicīgi miegaina vai miegaini garlaicīga. Taču tad sita liktenīgā stunda, kas šo priekšstatu sagrieza kājām gaisā. Ap tūkstošgades miju Irma uz veselu gadu tika iesaistīta projektā, kas paredzēja inspekcijas pārstāvju braucienus pa mazpilsētu un lauku ciematu skolām. Dzīvē tie nereti izvērtās līdzīgi ziepju seriāliem, tāpēc inspektorus regulāri piemeklēja smieklu lēkmes, no kurām sāpēja vēdera muskuļi.
Mzijciems
Pirmais skolu inspektoru pieturas punkts bija Gruzijas nostūris, kur bērniem vārdus parasti liek par godu kādam vērā ņemamam cilvēkam vai notikumam. Mzijciems bija iedēvēts tā lielākās ciema slotas vārdā, un Mzija šādu godu tiešām bija pelnījusi. Vietējie skolotāji, kas inspektoriem pastāstīja par «Mzijas faktoru», apgalvoja, ka ne tuvākā, ne tālākā apkaimē sen neviena tik nekaunīgi uzmācīga, necaursitami netaktiska un savtīga sievišķa nav bijis. Vienīgais ciemata krievs, reiz pamanījis Mziju, noburkšķēja: naglij Mzij. To iemācījās visi ciema bērni.
