Edvīns Raups.
Paskatos pa logu — spīd saule, izeju laukā — spīd saule, dziedu, eju laimīgs gar Narvesen, nekādu pazīmju, ka manis varētu nebūt; un piepeši pamostos.
Ļoti negribas analizēt dzejoli, par kuru visiem ir skaidrs, ka tas ir labs dzejolis; tas atgādina dzīva cilvēka preparēšanu, lai noskaidrotu, kāpēc tas ir dzīvs. Iznākums — zināms. Bet kā tad dzejoli var salīdzināt ar dzīvu cilvēku? Arī negribas.
Negriba atrodas visur, kur pabijis cilvēks: elitē un padibenēs, mākslā un zinātnē, un visur uzkrājas, akumulējot milzīgu spēku. Tā nekad nav laba vai slikta un izpaužas nenovēršami. Ļoti atgādina brīvo gribu, bet ir tai pretēja — taču ne kā elle debesīm, jo pastāv cilvēkā un nav prāta izdomāta.
Ir skaidrs, ka cilvēka dzīvi sabiedrībā neizbēgami nosaka griba: dažādas teorijas, likumi, rāmji. Ceļu satiksmes noteikumi arī ir rāmis. Es jau nesaku, ka tas ir kas «slikts», bet būs arī citi piemēri. Negriba ir arī manipulējams spēks, kas piemīt, teiksim, sabiedrības inertajai masai un dus tās dzīlēs, gaidot iedvesmu — vienmēr «no augšas», gandrīz kā mākslā. Negriba ir kā melnā matērija, tās ir daudz vairāk par labi redzamo gribu, un, izrādās, tieši tā nosaka pasaules gaitu.
