Ilustrācija — Pexels.
Pagājušajā vasarā man bija iespēja nopirkt lētu eholoti laivai (tā ir ierīce, kas palīdz noteikt, vai vietā, kur makšķerēju, vispār ir zivis). Nenopirku. Makšķerēšana man ir līdzīga lasīšanai un rakstīšanai. Tā ir noslēpumaina un neatvieglota. Un tāpēc dzīva.
Ievads
Ir pieci no rīta. Beidzot snieg. Lielām, mīkstām pārslām. Nez kāda skaistuma velna dzīts, jūs apģērbjaties un izejat uz ielas. Silta laternu gaisma sajaucas ar krītošu sniegu un piebur eksistenciālas pārdomas. Vienkāršāk sakot — ir tik skaisti, ka gribas raudāt. Un jūs raudat, šļūkādams kājas pa sniega pūku. Un, sabāzis rokas kabatās, domājat par savu dzīvi. Te piepeši tālu priekšā uz ietves jūs ieraugāt ērmotu augumu. Tas nav koks, policists vai rēgs. Kaut kas cits. Jūs aizdzenat savas skaudrās pārdomas un atsakāties no glāsmainā skaistuma izjūtām, lai uzzinātu, kas par ķēmu tas ir. Kad esat nonācis ielas galā, jūs sākat apsvērt, vai viss, kas nupat pieredzēts, nav sapnis. Jūs kniebjat sev stilbā, jo ķēms, kas stāv jūsu priekšā, ir citplanētietis. Zaļš, violets vai sarkans — tam nav nozīmes, taču skaidrs, ka citplanētietis. Sākumā jūs viens otru tikai aplūkojat, bet tad viņš iesāk sarunu slavējamā latviešu valodā.
