Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Mans tēvs mēdza teikt, ka man ir laba sirds. Vienmēr manā klātbūtnē, bet ne tieši man. Drīzāk pārējiem telpā, it kā viņš atvainotos par manu īgno sejas izteiksmi vai sarkastiskajiem komentāriem. Nezinu, man tas nešķita vajadzīgs, nebija jau nemaz tik traki.
— Jāsauc ātrie! — Mamma ir iebrāzusies manā caurstaigājamajā istabā. Kāda var būt runa par labu sirdi, ja šobrīd dusmojos par to, ka esmu atrauts no videospēles Mass Effect 2. Viņa nesaprot, ka spēli tik tuvu pēdējai misijai nevaru nopauzēt. Vismaz šoreiz no galda esmu novācis salvetes un roku krēmu.
— Bleģ! — klusi nopūšos, pēc nelielas muļļāšanās uz tastatūras nospiežu taustiņus Alt un F4 un aizveru spēli. Mans progress spēlē ir zaudēts. Nometu austiņas un sekoju mammai.
