Ilustrācija — Normunds Ozols.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Meitene ar principiālo sejas izteiksmi «man viss vienalga» sēž aizmugurē, augstāk par citiem. Galvā melnbaltās horizontālās joslās izadīta spilvendrāna ar garām, tievām baltās dzijas bizēm, kuras virs plānajām krūtīm noslēdz mazi, plakani pušķīši. Jokainās galvassegas augšējie stūri noļukuši kā sivēna ausis. Kopumā tas viss atgādina miesās un garā fatāli novājinātu Žerāra Depardjē Obeliksu. Blakussēdētāja burtiski ar visu ķermeni apliekusies ap planšeti. Tai gan nav vienalga, viņa seko. Nez kam, kas ir izplatījumā. Iekāpj bariņš, arī jauni. Planšetei apliektā nepaceļ acis. Iekāpušie sastājas vidū, kur brīvāks. Ausīs vadi, saprotams, bet lieto arī klātienes sarunu valodu. Ar diezgan bagātu vārdu krājumu, īpaši epitetu jomā. Kāds uz kādu ne tā paskatījies… Var noprast, ka tas, kurš paskatījies, klātienes apspriešanā nepiedalās. Stangā iekrampējusies sīkbūtnīte nesamērīgi platās tumšzilās džinsa biksēs ar nodriskātiem, pa peļķēm izvazātiem galiem. Sīkaļa izveicīgi balansē busa līkumlīkumu ritmā. Pilsēta ir procesā, vēl nav gatava. Kā katrugad, sola līdz ziemai pabeigt. Cerams, pēc tam būs jauni plāni. Citādi, pasargdies, nogrims.
