Madara Stāde ir tulkotāja un filoloģe. Pašlaik strādā Mākslīgā intelekta laboratorijā, lasa lekcijas par literatūrzinātni Latvijas Universitātē un pēta dažādu tautu atveidi jaunākajā latviešu prozā. Brīvajā laikā spēlē datorspēles, raksta stāstus un smeļas iedvesmu Literārās akadēmijas meistardarbnīcās.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Bija divas lietas, kas Alīnai šajā pasaulē nepatika: bubulis un biešu zupa. Tieši tādā secībā. Bubulis gan nebija rādījies jau ilgu laiku, bet biešu zupu jaunajās mājās pasniedza ik pēc pāris dienām.
Labās kaimiņu tantes mudināja Alīnu nebaidīties — bubuļi nemaz neesot īsti, bet Alīna zināja labāk. Viņa nestrīdējās pretī, jo tantes viņai patika, un katra bija mīļa savā veidā. Tur bija Soņa, kas lepojās ar savām spalvainajām rokām, jo no tādām būšot daudz naudas. Vēl bija Marusja ar rētu pierē; viņa iemācīja Alīnai pazīt burtiņus un skaitļus. Tad vēl skaistā, nopietnā Jana ar garo bizi, kuru Alīna nāvīgi apskauda, jo viņai pašai uz galvas matu joprojām nebija daudz.
«Nekreņķējies,» mamma vienmēr mierināja. «Ja kārtīgi ēdīsi, tev arī izaugs bize.»
