Sikspārnis
Viņa briesmīgā āda,
ko nostiepis kāds tirgonis,
ir kā mana āda, šeit pirkstu starpās,
tāda kā plēvīte, tāda kā varde.
Noteikti, kad pirmoreiz piedzimu, mana seja bija tikpat maziņa,
un, pirms es piedzimu, es noteikti mācēju lidot.
Ne īpaši labi, ņemiet vērā, tikai ādas plīvuriņš
no manām rociņām līdz viduklim.
Es lidinājos pa naktīm turklāt. Lai nepamana,
jo, ja pamanītu, mani nosistu.
Augustā, iespējams, kad koki pacēlās līdz zvaigznēm,
esmu lidojusi no zara uz zaru biezajā tumsā.
Ja tu būtu mani noķēris ar savu kabatas lukturi,
tu būtu redzējis rozā līķi ar spārniem,
ārā, ārā no savas mātes punča, pūkainu
un sēcošu, skraidelējam virs mājām, armijām.
Lūk, kādēļ tavas mājas suņi mani apošņā.
Viņi zina, ka esmu kas noķerams,
kaut kur kapsētā karājos kājām gaisā
kā kroplīgs tesmenis.
