Elza Laskere-Šīlere.
Liekot kopā mazgabalaino, taču daudzdimensionālo dzejoļu bildi šai publikācijai, tapu noķerta rūpīgi novītās virvītēs. Sāku domāt: kādas ir, teiksim, Elzas Laskeres-Šīleres saites ar mūsdienu erotisko dzeju vai patlabanējo, intonatīvi ar Šīleres aizrautīgajiem tekstiem grūti salīdzināmo feminisma poētiku Vācijā, vai ar dzejas tradīciju viņas mūža nogales mājvietā Izraēlā? Kādā veidā vienu performatīvo līniju nostiepuši Bruno Jaseņskis, nemierīgais futūrists no starpkaru perioda Polijas, un Frančeska Bīrda, dzimusi malaiziete, kuru dēvē par britu performances karalieni? Jautājumu, pieskaroties vienam vienīgam kāda dzejnieka mūža dzejolim, allaž ir vairāk nekā atbilžu.
Ingmāra Balode
Elza Laskere-Šīlere (Else Lasker-Schüler) piedzimst 1869. gadā ebreju baņķiera ģimenē un pavadīja bezrūpīgu bērnību Elberfeldā (mūsdienās viens no Vupertāles rajoniem). 1894. gadā viņa apprecas ar ārstu Jonatanu Bertoldu Laskeru, pasaules čempiona šahā Emanuela Laskera vecāko brāli. 1903. gadā viņi šķiras, un Laskere-Šīlere mij gredzenus ar Georgu Levinu, ekspresionisma gleznotāju, kuram viņa dod pseidonīmu Hervarts Valdens. Arī šai laulībai ir īss mūžs. 1912. gadā, kļuvusi par brīvu sievieti, Laskere-Šīlere sāk savus klejojumus. Turpmākos 33 gadus viņa, tā teikt, dzīvo no rokas mutē. 1927. gadā, kad viņas dēls mirst no tuberkulozes, viņš aizliedz mātei sevi apciemot. Berlīnes sabiedrībā Laskerei-Šīlerei ir slikta slava, tomēr kā dzejniece viņa ir atzīta. Vismaz līdz noteiktam brīdim. 1932. gadā viņa saņem prestižo Kleista balvu, taču dažus mēnešus vēlāk, piedzīvojusi nacistu represijas, nolemj emigrēt. Viņas pēdējā pieturvieta ir Jeruzaleme, kur viņa turpina aizrauties ar bohēmu un šķiesties ar atlikušo naudu. Elza Laskere-Šīlere atdusas Olīvu kalnā.
