Ilustrācija — Māra Līdumniece.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 6
Puteņo jau nedēļu. Sniegpārslas kā niknumā saplēstas vēstules driskas. Viņa Sala nu patiešām ir sala. Atdalīta ar policijas barjerām un sarkani plaiksnošām aizlieguma gaismām. Ciet tilti un tuneļi. Uz sliedēm apstājušies un evakuēti vilcieni. Cita pēc cita iziet no ierindas galvenās automaģistrāles nobrauktuves.
Šis milzīgais sniegs! Neticams, sirreāls stihijas mērogs. Ne tādēļ, ka neatcerētos tādu pieredzējis: atmiņā graudains un čērkstošs ieraksts no dzīves zemeslodes otrā pusē. Bet sen ir sevi pārliecinājis, ka šīs reminiscences vienkārši nevar būt patiesas. Bērnībā taču viss šķiet dramatiskāks! Viņš — atvērtām acīm tumsā. Pieaugušā, nogurušā cilvēka apnikums un apjukums atduras pret dziļi noglabātām senā sniega sajūtām (kur baltā elpa gaisā, sals savelk vaigus un kņudina pirkstus slapjos cimdos, kur mirdzošā sniegā izcirsts eju labirints un sniega un ledus mūri augstāki par cilvēka (vai varbūt tikai bērna?) galvu, kur…).
