Ilustrācija – Sanita Skalbe.
Stāsts
«Lūdzu, piedod!
Es nezinu, vai Tev tas ir vajadzīgs, bet, pat ja Tu neatbildēsi, man ir svarīgi to pateikt. Lūdzu, piedod!
Sestdien man ir nelielas svinības. Es ļoti priecāšos Tevi redzēt. Pēcpusdienā. Baltajā mājā. Zini, es joprojām dzīvoju Baltajā mājā.»
Lilija tikko ir aplējusi savu rīta kafiju. Uz lielo, tumšzaļo krūzi ar atskabargainiem it kā indiāņu, it kā indiešu ornamentiem viņa ber vienu gruntīgu tējkaroti maltās kafijas. Mazliet kanēļa ar bergamotu, mazliet vaniļas un labi daudz uzkarsēta piena. Balta, viegla un aromātiska kafija bez cukura. Ierastā tvērienā abām plaukstām apņemot krūzi, it kā tai nebūtu lielās, ērtās osas, Lilija vispirms sasilda nosalušos pirkstus. Tie salst vienmēr. Viņa izklaidīgi pēta īsi apgrieztos nagus, mazliet ieplaisājušos ienadžus un sauso, bālo un krunkaino delnas virspuses ādu. Savelkot un atlaižot dūres, zem tās kā zili tārpi ložņā kustīgas dzīslas. Kad pirksti ir sasiluši, Lilija noliek krūzi un skatās ārā pa logu. Jau gadiem viņas rīta rituāls nav ticis izjaukts. Kafija. Pirksti. Ainava aiz loga. Līdz pat šodienai viņa nebija apjautusi, ka tas ir tik organiski, tik nemainīgi un droši. Kafija. Pirksti. Ainava aiz loga. Un nu tā vēstule. Tā nojauc ritmu. Tā ložņā kā tārps, bet jau krietni dziļāk un nepārredzamāk, ne tā, kā acīm saskatāmās dzīslas zem viegli spīdīgās, sakrokotās delnu ādas.
