Ilustrācija — Elīna Krima.
I
Visu nedēļas nogali es pavadīju mājās, skatoties filmas mini DVD atskaņotājā. Kaut kādu muļķību dēļ man bija uzlikts mājas arests. Pa retam, kad neviens neredzēja, no istabas izskrēju vienīgi līdz ledusskapim.
Pirmdien es pamodos vēlu. Jau gaidīju parasto ikdienas kņadu un sūkstīšanos — tēta pārmetumus, ka viņš atkal kavē, jo nākas vest mani uz skolu, mammas atdzisušās brokastis, žēlabas par viņas sūda darbu un ikdienas pūlēm, kuras neviens nenovērtē.
Bet nekā. Klusums. Viss bija savās vietās kā gluži parastā dienā, izņemot mammu — viņa skatījās pa logu ar nostalģisku sejas izteiksmi.
— Ko tu tur dari, mamm? — es jautāju. Šajā klusumā mana balss skanēja griezīgi. — Mamm?
Viņa tikai paraustīja plecus. Pat nepaskatījās uz mani. Uz brīdi ienāca prātā, ka viņa dusmojas — varbūt uzvilktības izrādīšanas veids, kad kliegšanas vietā nāk klusēšana un nopūtas.
