Ilustrācija — Elīna Skrapce.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Magda bija profesora Danus atraitne. Viņas mati bija melni kā ebenkoks, un viņas lūpas bija sarkanas kā asins. Viņa gāja un pie sevis atkārtoja: «Es to nedarīju, es to nedarīju.» Arī viņai pašai nebija gluži skaidrs, kāpēc saka tieši tā, kāpēc vispār saka, vienkārši bija sajūta, ka tā jādara, šie vārdi nāca pār lūpām aumaļu aumaļiem. Pūta vējš, viss bija pelēks, pāri pilsētai lēnām peldēja mākoņi, lieli kā vaļi Pirmajā Mozus grāmatā, tie smagi gūla uz mājām, slīdēja pāri baznīcu torņiem tik zemu, ka skārda gaiļus torņu galos tik tikko varēja saskatīt. Magdai mugurā bija biezas drānas, vairāki brunči cits virs cita, lai klāt netiktu aukstums. Pavasaris bija licis ilgi gaidīt, uz zemes vēl aizvien bija sniega strīpas, un vakari bija auksti kā nazis. Viņa abām rokām turēja šalli ap kaklu, taču šķita, ka tā nedod siltumu, tikai skrāpē balto ādu, viņas kurpes slīdēja uz akmeņiem, kad viņa steidzās uz mājām, lai tur apsēstos un sakopotu domas.
